Ļaujiet man paspēlēties ar savu dzīvi. Es nedomāju ar to riskēt, spēlētoties ar nāvi. Es vēlos izvēlēties pa kuru ceļu iet. Pat ja man dzīve piedāvā šo jauko lielceļu, līdzeno, viegli pārvaramo, es iešu pa mazo taciņu, ar bedrēm, nezālēm un neskaitāmiem līkumiem. Es tikai nedaudz vēlos visu sarežģīt. Vēlos noiet to ceļu, kuram visapkārt skaistāki skati, kaut arī pats gājiens būs smags, pat ja savas kājas savainošu. Lielceļš - tas ir akmens, baltas līnijas, mājas ceļa malā - tā nav pasaule, ko vēlos redzēt, manās acīs tam nozīmes nav. Ļaujiet man iet pa taciņu - pa ceļam baltus ziedus saplūkt, redzēt taureņus dejojot, nogaršot kādu ābolu no vientuļās ābeles. Man nevajag to vienkāršāko, nevajag to ko citi jau izmēģinājuši. Man vajag to interesantāko, to kas man ko jaunu iemācīs, pat ja šis ceļš nav tas ko citi ietu, pat ja tas ir pārāk bīstams. Pat ja es apmaldīšos, ļaujiet - mums visiem jāatrod savs īpašais ceļš mājup. Es nebaidos ne no vilkiem, kas mani klusi vēros, ne no pērkona negaisa, kas pār mani krusu gāzīs. Neieslodziet mani šajā ziepju burbulī. Atstājiet manī vēl nedaudz šī prieka, šo skaisto un vienlaikus bīstamo, jo manās acīs tas ir visdārgākais.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru