hard to move on

Tu turpini dzīvot, bet es. Es vēljoprojām ceru, ka spēšu pagriezt laiku atpakaļ. Katru dienu man tevis pietrūkst un tavs smaids manā atmiņā pamazām izdziest. Man trūkst mūsu bezrūpīgo nakšu. Laiks, kad neskatoties uz nogurumu mēs maldījamies pa skaistajām Londonas ielām, smējāmies un vērojām pirmos saules starus. Man trūkst tavu pieskārienu un skūpstu. Man liekas, ka ar tevi es atļāvos būt es pati. Dažbrīd liekas, ka es spētu atdot visu, lai tikai būtu atkal pie tevis. Tagad jau ir par vēlu, lai nožēlotu kļūdas. Mēs dzīvojam savas dzīves. Tikai tu  varēji turpināt, man bija jāsāk no jauna.

I will go hide now

I need to learn how to say goodbye

Es ceru ka šie būs pēdējie vārdi, ko es tev rakstu. Man bija muļķīgs sapnis šonakt, bet tas parādīja visu par mums. Es esmu kā slīkstošs cilvēks, es savā neprātā pēc tevis slīkstu aizvien dziļāk un dziļāk. Es nespēju tikt atpakaļ, izņemot tad, ja tu mani metīsies glābt. Bet vai tu mani glābsi? Es savā neprātā pati būšu vainīga. Man gan vēl ir laiks pirms es ieveļos ūdenī, es vēl paspēšu pagriezties atpakaļ, paspēšu ieklausīties citu cilvēku brīdinājumos. Man ir bijis daudz brīva laika, kurā es varēju apdomāt visu par mums. Un cauri naiviem sapņiem es zinu, ka mēs esam tikai manas nerātnās iedvesmas augļi. Bet es nevēlos būt vairs sava neprāta vergs, jo tas tikai lauzīs manu sirdi. Es palikšu saprāta robežās, un pateikšu tev nē. Domājot par tevi es izniekoju visu laiku, bet es tā vairs nevēlos. Es vēlos iemācīties peldēt pati, lai man vairs nebūtu jāslīkst savā nepratā pēc tevis.

That dress, that girl, those moves...so awesome

ceļš

Es atradu savu taciņu un pa to devos uz priekšu. Nezinot kas būs aiz nākamā līkuma es satraukti smaidīju. Ceļš bija grūts, bet atstāja tas miljoniem atmiņu. Katrs solis bija jauns piedzīvojums, katra diena bija kā pārsteigums. Pēc lietus es redzēju miljoniem varavīksnes, vakaros mierīgi vēroju visskaistākos saulrietus. Es saplūcu baltos ziedus, un dejoju ar taureņiem no rīta līdz vakaram. Vecā ābele man iedeva savus gardākos ābolus. Un tas nekas, ka sauli mēdza aizstāt krusa un lietus. tas nekas, ka mani ļaunie vilki plosīja. Saule un debesis bija tuvāk man.

Bet tad es pēkšņi nokļuvu atpakaļ uz vecā lielceļa. es nespēju atrast ceļu atpakaļ. Es nezinu vai atradīšu vēl citu taciņu. Es eju vienmuļi uz priekšu cerot, ka kādu dienu atkal nokļūšu tur, kur man bija vislabāk. Tad nebaidoties no nekā es atkal došos pa mazo taciņu.

http://zai-dance.blogspot.com/2011/04/vel-tikai-nedzudz.html

.

If you're going to get into this business and you love dancing. All you have to do is concentrate on watching many people dance and watching their personalities while they dance. Then you have to practice and develop your own style. You must bring in your own soul to whatever you do and you'll make it from there.

Millie Donnay

vēstule svešiniekam

Ik katru dienu mēs kļūstam tuvāki un tuvāki, tomēr tajā pašā laikā mēs neesam viens otram nekas. Tas ir kā skatīties uz lāsteku, kas katru ziemu izaug no jauna. Katru dienu tā kļūst garāka un garāka. Tā taču veidojas pati no sevis, pa mazam ūdens pilieniņam. Tā stiepjas un stiepjas, iespējams tā cer sasniegt zemi, bet tad, bums. Pirmais saules stars, tas izkausē lāstekas mazo ledus sirsniņu. Tā izkausē visu ieguldīto darbu, ko mazā lāsteka veikusi, lai kļūtu liela un spēcīga. Pats ļaunākais jau nav tas, ka viņa izkūst, bet tas, ka viņa tā arī nekad nesasniegs zemi. Redzi starp mums ir tieši tāpat. Lai cik ilgs laiks paies, lai cik daudz darba būtu ieguldīts, vienu dienu, bums. Izkusīs viss, kas starp mums ir bijis, bet tas ir bijis nekas.

Es rakstu tev šīs mazās zīmītes, kuras tu iespējams pat vairs nelasi. Es ceru, ka tu pamanīsi to, ko es cenšos tev parādīt. Ik gadu zīmīšu paliek aizvien vairāk un vairāk. Man nav vairs kur tās likt, arī kurpju kastes jau sen ar tām pilnas. No pirmajām manis rakstītajām zīmītēm, sāk pazust manis rakstītie vārdi, tās ir pēdējās atmiņas, kas pazūd no mums. 

Pēc kāda laika paliek pāri tikai muļķīgs sapnis, kuru agri no rīta es aizmiršīšu. Vārdi, kurus man nebūs laika uzrakstīt. Un šī mazā vēstule, kurai pazudis ir adresāts. 

 

 

Will you dance with me tonight?

Mūsu skatuve būs naksnīgās ielas. Ielas malā esošās laternas būs mūsu skatuves gaismas. Mēs dejosim zvaigznēm krītošajām un mēness vēsajam skatienam. Sniegsimies viens pēc otra, dejosim līdz rītausmai. Aizmirsīsim laiku kas dots, pazaudēsim pasauli savu. Mums būs sava mūzika no sirds, sava neredzamā skatuve un sniegpārslas dejos ar mums. Mēs būsim viens otram šajā klusajā, piesnigušajā ieliņā. Aizverot acis mēs smaidīsim, jo tuvāk par šo mirkli nekad vairs nebūsim. 

Pasniedz man roku savu. Dejosim šonakt, dejosim mūsu sapņos.

Speaking eyes

Spoguļa atspulgs. Manī vērojas acis. Dziļas, tumšas un vienlaikus uzmundrinoši gaišas. Tajās ir aizgājušais laiks, nākotnes cerības un tikai viens mirklis. Kā zirneķļa tīkls tās auž sevī iekšā katru redzēto dienu.

Ja tās spētu runāt, tās stāstītu visu par mani. Tās stāstītu par reizēm, kad tās iemirdzas priekā, liekot iemirdzēt arī manai dvēselei. Tās stāstītu par noslēpumiem, kurus es glabāju dziļākajos prāta nostūros. Tās stāstītu par sāpēm, kuras kāds manī audzējis no nekā. Tās stāstītu par sapņiem - piepildītiem, izsapņotiem un salauztiem. Tās stāstītu par mani stundām ilgi, ja vien atrastos kāds, kas klusītēm raudzītos tajās un klausītos stāstos par mani.