Pirms astoņpadsmit gadiem es piedzimu. Ar sapņiem, ar cerībām. Pilnīgi savādākām bērna acīm uz pasauli skatījos.
Nāca gadi - iemācījos staigāt, runāt, lasīt, rēķināt un saprast pasauli.
Pirmajos gados katra diena bija kā jauns piedzīvojums - nobrāzti ceļgali, asaras par kādu sasistu ķermeņa daļu - tas viss iemācīja man pasauli.
Sāku iet skolā, tas likās kas jauns un nepazīstams tomēr 12. gadus tās ir bijušas manas mājas (šogad dodos no šīm mājām projām).
Liekas ka viss jau ir izzināts un saprasts, tādas lietas kā sāpes, mīlestība, salauztas sirdis, labākie draugi,smaids, deja un viss ko vien esmu vēl sadarījusi šo gadu laikā. Tomēr es zinu ka pārkāpjot šim gadu slieksnim es atklāšu jaunu pasauli, man tikai droši jāsper viens solis uz priekšu un jādodas pasaulē.
Ja tā padomā mūsu dzīvē daudzi posmi sākas ar vienu soli - iemācamies staigāt, ieejam pirmoreiz skolā, ieejot telpā kur pirmoreiz sastopam savus draugus, mīļotos tajā mirklī gan par viņu eksistenci vēl neko nezinot. Ar vienu soli mēs iesākam dejot, mēs aizejam, skrienam un visu ko var darīt iesākot ar vienu soli.
Tad lūk es speršu šo soli pilngadībā, jaunā pasaulē ar jauniem sapņiem un cerībām gluži tāpat kā pirms 18 gadiem piedzimstot.
Tad es nezināju kas mani gaida, tagad arī ne.
Es tikai ceru ka viss kas notiks ar mani notiks tikai par labu man, lai nu kā man vēl jāsper daudz pirmo soļu savā dzīvē.
Un tomēr man šodien dzimšanas diena un viss ko šodien vēlos ir - torte, šampanietis, un viena deja (kaut gan labāk daudz deju).
