dream on

Es atļaušos sapņot par to, ka kādu dienu mēs vairs nebūsim tīrās krāsās. Kādu dienu mēs vairāk nebūsim vieni. Uz mūsu domās veidotās, pilnīgi baltās skatuves sāks līt varavīksnes daudzkrāsu lietus, un viens drosmīgais no visiem saņemsies. Saņemsies mainīt to, kā viss ir iekārtots. Mainīt vientulību, kas mīt mūsos un krāsas kas liek mums būt savādākiem nekā esam.

Viņš atdzīvinās katru, atņemot mums vienu krāsu. Vienu pa vienam tas liks mums dejot kailiem, līdz  daudzkrāsu lietus mūs visus pataisīs vienlīdz krāsainus.  Kāpēc kailiem? Jo kā gan savādāk mēs visi varam kļūt vienlīdzīgi, un redzēt ka citi ir tik pat vientuļi un ievainojami kā mēs, ka visiem ir no kaut kā bail. Mums jādejo kailiem. atļaujot mums nokrāsoties savādāk. Mums jādejo kailiem, lai redzētu, to ko mēs ikdienas cenšamies ignorēt. Mums jādejo kailiem, lai mēs iemācītos mīlēt. Mums jādejo kailiem, lai visi kļūtu kā viens un neviens vairs nebūtu viens.

how hard could it be?

Sometimes I just screw up everything I touch. Not really sure of how to get back. Do I even want to get back. Do I want to be someone who always make it look like everything is  fine, like nothing bothers me. Fake smiles and and fake words. Instead I would better run away. Somewhere where no one could ever find me or reach me. Somewhere where no one would care if sometimes I do or say something wrong. And instead of judging they would learn to forgive and forget.