vēstule svešiniekam

Ik katru dienu mēs kļūstam tuvāki un tuvāki, tomēr tajā pašā laikā mēs neesam viens otram nekas. Tas ir kā skatīties uz lāsteku, kas katru ziemu izaug no jauna. Katru dienu tā kļūst garāka un garāka. Tā taču veidojas pati no sevis, pa mazam ūdens pilieniņam. Tā stiepjas un stiepjas, iespējams tā cer sasniegt zemi, bet tad, bums. Pirmais saules stars, tas izkausē lāstekas mazo ledus sirsniņu. Tā izkausē visu ieguldīto darbu, ko mazā lāsteka veikusi, lai kļūtu liela un spēcīga. Pats ļaunākais jau nav tas, ka viņa izkūst, bet tas, ka viņa tā arī nekad nesasniegs zemi. Redzi starp mums ir tieši tāpat. Lai cik ilgs laiks paies, lai cik daudz darba būtu ieguldīts, vienu dienu, bums. Izkusīs viss, kas starp mums ir bijis, bet tas ir bijis nekas.

Es rakstu tev šīs mazās zīmītes, kuras tu iespējams pat vairs nelasi. Es ceru, ka tu pamanīsi to, ko es cenšos tev parādīt. Ik gadu zīmīšu paliek aizvien vairāk un vairāk. Man nav vairs kur tās likt, arī kurpju kastes jau sen ar tām pilnas. No pirmajām manis rakstītajām zīmītēm, sāk pazust manis rakstītie vārdi, tās ir pēdējās atmiņas, kas pazūd no mums. 

Pēc kāda laika paliek pāri tikai muļķīgs sapnis, kuru agri no rīta es aizmiršīšu. Vārdi, kurus man nebūs laika uzrakstīt. Un šī mazā vēstule, kurai pazudis ir adresāts. 

 

 

Will you dance with me tonight?

Mūsu skatuve būs naksnīgās ielas. Ielas malā esošās laternas būs mūsu skatuves gaismas. Mēs dejosim zvaigznēm krītošajām un mēness vēsajam skatienam. Sniegsimies viens pēc otra, dejosim līdz rītausmai. Aizmirsīsim laiku kas dots, pazaudēsim pasauli savu. Mums būs sava mūzika no sirds, sava neredzamā skatuve un sniegpārslas dejos ar mums. Mēs būsim viens otram šajā klusajā, piesnigušajā ieliņā. Aizverot acis mēs smaidīsim, jo tuvāk par šo mirkli nekad vairs nebūsim. 

Pasniedz man roku savu. Dejosim šonakt, dejosim mūsu sapņos.

Speaking eyes

Spoguļa atspulgs. Manī vērojas acis. Dziļas, tumšas un vienlaikus uzmundrinoši gaišas. Tajās ir aizgājušais laiks, nākotnes cerības un tikai viens mirklis. Kā zirneķļa tīkls tās auž sevī iekšā katru redzēto dienu.

Ja tās spētu runāt, tās stāstītu visu par mani. Tās stāstītu par reizēm, kad tās iemirdzas priekā, liekot iemirdzēt arī manai dvēselei. Tās stāstītu par noslēpumiem, kurus es glabāju dziļākajos prāta nostūros. Tās stāstītu par sāpēm, kuras kāds manī audzējis no nekā. Tās stāstītu par sapņiem - piepildītiem, izsapņotiem un salauztiem. Tās stāstītu par mani stundām ilgi, ja vien atrastos kāds, kas klusītēm raudzītos tajās un klausītos stāstos par mani.