Vai atceries smieklus, kas mūs vienoja? Vai atceries mūsu kaislīgos skatienus?
Kādas spēles gan dzīve ar mums spēlē? Vai asaras un skumjas tā vien redzēt vēlas?
Tu ienesi manī nelielu dzīvesprieka devu, tu parādīji man brīnumus no nekā. Tavā klātbūtnē nogurums nebija nekas, un smiekli bija skaļāki par visu. Tas bija tikai viens neliels mirklis, mirklis kurā likās, ka esam filmu varoņi un visa pasaule mūs vēro.
Vai atceries kā mēs bēgām no lietus? Vai atceries kā ik mirkli kad tikāmies laiks paskrēja pārāk ātri?
Kāpēc gan laiks bija tik ātrs un tagad tas ir apstājies? Vai sāpēm vairāk pienākas kā priekam?
Klusumā vienīgā skaņa bija mūsu sirdspuksti - tie stāstīja neticamus stāstus par to, kas nekad nebūs. Es meklēju kādu skaidrojumu, kādu kārtību. Meklēju ceļu atpakaļ, cerību, ka šis ir tikai sapnis pirms rītdienas. Tomēr, jo ilgāks laiks paiet, es saprotu, ka tu biji dārgākais brīnums, kuru es nekad nespēšu atgūt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru