Es ceru ka šie būs pēdējie vārdi, ko es tev rakstu. Man bija muļķīgs
sapnis šonakt, bet tas parādīja visu par mums. Es esmu kā slīkstošs
cilvēks, es savā neprātā pēc tevis slīkstu aizvien dziļāk un dziļāk. Es
nespēju tikt atpakaļ, izņemot tad, ja tu mani metīsies glābt. Bet vai tu
mani glābsi? Es savā neprātā pati būšu vainīga. Man gan vēl ir laiks
pirms es ieveļos ūdenī, es vēl paspēšu pagriezties atpakaļ, paspēšu
ieklausīties citu cilvēku brīdinājumos. Man ir bijis daudz brīva laika,
kurā es varēju apdomāt visu par mums. Un cauri naiviem sapņiem es zinu,
ka mēs esam tikai manas nerātnās iedvesmas augļi. Bet es nevēlos būt
vairs sava neprāta vergs, jo tas tikai lauzīs manu sirdi. Es palikšu
saprāta robežās, un pateikšu tev nē. Domājot par tevi es izniekoju visu
laiku, bet es tā vairs nevēlos. Es vēlos iemācīties peldēt pati, lai man
vairs nebūtu jāslīkst savā nepratā pēc tevis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru