Kailums, klusums, tuksnesis. Kur gan viss ir palicis? Kur tas viss ir pazudis? Ne ūdens lāse, ne dzīvības stara. Smilšu putekļi, karsta saule svelmē. Ne paša mazākā mākonīša. Reiz tā bija pludmale, bet tagad. Kas ir palicis tagad. Vientulība plaisas, tuksnesis. Kur es eju? Tam nav ne gala, ne malas. Pat maitas putni mani pametuši vienu. Es pat priecātos par plēsoņu kādu, bet, nē, šeit nekā nav. Tukšums, klusums, tuksnesis. Viss ko spēju ir aizvērt acis. Lēni noslīgstu smiltīs. Bez bailēm, bez sāpēm, tikai no noguruma. Nogurusi meklēt to kas pazudis. Guļu svelmainā saulē. Vienaldzība, slāpes, tuksnesis. Es lēnām cenšos sakopot domas, saprast ko daru. Es nenožēloju neko. Viss ko esmu atstājusi vakardienā, bija tā vērts manai rītdienai. Tuksnesis, kluss, pat nedaudz skumjš. Iezogas pirmā vēja plūsma, beidzot. Tā vieglāk. Tā tuksnesis lēnām pārvērtīsies par oāzi. Plaisas sadzīs, klusums pazudīs. Tuksnesis atdzīvosies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru