Atmiņu uzplaiksnījumi, nelieli smaržu un domu pavedieni, fragmenti, kas parādās un atkal pazūd. Atceros sava tēva skūšanās krēma aromātu, cik man tas likās īpašs. Atceros savus draugus ar kuriem veicu nedarbus, kāpu kokos un lauzu visu ko varēju salauzt, cik jautri tas likās. Atceros bērnības mīļāko lācīti, es nekad to neizlaidu no rokām, nekad nepametu vienu, - tas bija mans labākais draugs. Atceros savu pirmo suni, kurš pēc mammas stāstītā esot bijis ļoti nikns, bet man nekad pāri nedarīja. Parasti pēc nedarbu veikšanas devos slēpties pie viņa, jo tas bija mans pirmais sargātājs. Atceros savus smieklus - tie bija tik patiesi, skaisti un skaļi, tie piešķīra man īpašu, vieglprātīgu raksturu. Es atceros bērnību, kurā ik katrs mans solis likās brīnuma un prieka pilns, kur itin viss likās kā jauns atklājums. Bet laiki sāka mainīties. Ar laiku viss pamazām pazūd, atmiņas, tēli, smaržas, ir palikuši vien neskaidri domu mākoņi, kuri dod ieskatu tikai nelielā pagātnes daļā. Ar laiku ģimenes izjūk un vienīgais, kam tu vari uzticēties esi tu pats, draugi mainās un pazūd, rotaļlietas klusi sēž plauktā zem putekļu kārtas, mājdzīvnieki nomirst un to vietā nāk citi. Un smiekli nekad vairs nebūs tādi kādi tie bija. Tie nekad vairs nebūs tik patiesi, tie nekad vairs neizrādīs manu vieglprātīgo raksturu. Smiekli mani vairs nesilda un tie nešķiet tik aizraujoši, nekas vairs arī neliekas smieklu vērts. Tikai klusi uzsmaidu, aizmirstot par savu bērnišķīgo prieku, kas vēl aizvien manī snauduļo, un varbūt reiz modīsies. Šīs atmiņas tikai atgādina to kā man pietrūkst visvairāk - es, ne jau neīstā, bet tā īstā es, kas smējās, kas sapņoja, kas zināja, ka vienmēr viss ir labi. Kā gribētos atkal kā bērnībā apsēsties uz grīdas, paņemt rokās savu rotaļu lācīti un, spēlējoties ar to, dungot dziesmiņu par lāci, kas devās uz mežu, zinot, ka ir kāds, kas tevi sargā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru