Spoguļa atspulgs. Manī vērojas acis. Dziļas, tumšas un vienlaikus uzmundrinoši gaišas. Tajās ir aizgājušais laiks, nākotnes cerības un tikai viens mirklis. Kā zirneķļa tīkls tās auž sevī iekšā katru redzēto dienu.
Ja tās spētu runāt, tās stāstītu visu par mani. Tās stāstītu par reizēm, kad tās iemirdzas priekā, liekot iemirdzēt arī manai dvēselei. Tās stāstītu par noslēpumiem, kurus es glabāju dziļākajos prāta nostūros. Tās stāstītu par sāpēm, kuras kāds manī audzējis no nekā. Tās stāstītu par sapņiem - piepildītiem, izsapņotiem un salauztiem. Tās stāstītu par mani stundām ilgi, ja vien atrastos kāds, kas klusītēm raudzītos tajās un klausītos stāstos par mani.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru