Ik katru dienu mēs kļūstam tuvāki un tuvāki, tomēr tajā pašā laikā
mēs neesam viens otram nekas. Tas ir kā skatīties uz lāsteku, kas katru
ziemu izaug no jauna. Katru dienu tā kļūst garāka un garāka. Tā taču
veidojas pati no sevis, pa mazam ūdens pilieniņam. Tā stiepjas un
stiepjas, iespējams tā cer sasniegt zemi, bet tad, bums. Pirmais saules
stars, tas izkausē lāstekas mazo ledus sirsniņu. Tā izkausē visu
ieguldīto darbu, ko mazā lāsteka veikusi, lai kļūtu liela un spēcīga.
Pats ļaunākais jau nav tas, ka viņa izkūst, bet tas, ka viņa tā arī
nekad nesasniegs zemi. Redzi starp mums ir tieši tāpat. Lai cik ilgs
laiks paies, lai cik daudz darba būtu ieguldīts, vienu dienu, bums.
Izkusīs viss, kas starp mums ir bijis, bet tas ir bijis nekas.
Es rakstu tev šīs mazās zīmītes, kuras tu iespējams pat vairs nelasi. Es ceru, ka tu pamanīsi
to, ko es cenšos tev parādīt. Ik gadu zīmīšu paliek aizvien vairāk un
vairāk. Man nav vairs kur tās likt, arī kurpju kastes jau sen ar tām
pilnas. No pirmajām manis rakstītajām zīmītēm, sāk pazust manis rakstītie
vārdi, tās ir pēdējās atmiņas, kas pazūd no mums.
Pēc kāda laika paliek pāri tikai muļķīgs sapnis, kuru agri no rīta es aizmiršīšu. Vārdi, kurus man nebūs laika uzrakstīt. Un šī mazā vēstule, kurai pazudis ir adresāts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru