Es atradu savu taciņu un pa to devos uz priekšu. Nezinot kas būs aiz nākamā līkuma es satraukti smaidīju. Ceļš bija grūts, bet atstāja tas miljoniem atmiņu. Katrs solis bija jauns piedzīvojums, katra diena bija kā pārsteigums. Pēc lietus es redzēju miljoniem varavīksnes, vakaros mierīgi vēroju visskaistākos saulrietus. Es saplūcu baltos ziedus, un dejoju ar taureņiem no rīta līdz vakaram. Vecā ābele man iedeva savus gardākos ābolus. Un tas nekas, ka sauli mēdza aizstāt krusa un lietus. tas nekas, ka mani ļaunie vilki plosīja. Saule un debesis bija tuvāk man.
Bet tad es pēkšņi nokļuvu atpakaļ uz vecā lielceļa. es nespēju atrast ceļu atpakaļ. Es nezinu vai atradīšu vēl citu taciņu. Es eju vienmuļi uz priekšu cerot, ka kādu dienu atkal nokļūšu tur, kur man bija vislabāk. Tad nebaidoties no nekā es atkal došos pa mazo taciņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru