Katra jaukā sajūta ir kaut ko vērta, nez kapēc gan es turpinu no tā visa baidīties? Vai es vairs neprotu izbaudīt vienkāršu mirkli bez sevis apšaubīšanas. Un varbūt tās nav domas, kuras man būtu jādomā piecos no rīta. Man jau arī negribās kādam nodarīt pāri nepelnīti, un visvairāk negribās nodarīt pāri pašai sev. Un uz visiem šiem stulbajiem jautājumiem, kurus es turpinu uzdot no jauna un jauna līdz es izveidoju nesaprotamu vārdu plūsmu, es atbildes jau zinu. Tikai vēl neprotu tās pieņemt, un patiesībā pieņemt pati sevi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru