choice without a reason

Manā prātā nemitīgi jaucas jautājumi bez atbildēm. Atbildes bez jautājumiem. Un kādu dienu, kad mums apniks runāties, kurš būs pirmais, kas aizies. Es kliegšu bez skaņas, jo tāpat tā būs tā pati kļūda, kas iepriekš. Vai mēs spēsim mainīt viens otru? Vai pēc šīm bezmiega naktīm, kuras būsim pavadījuši raugoties rudens apmākušajās debesīs, mēs zināsim, kur mēs aizgājām pa kreisi? Es skaitu skaitļus, burtus, zīmes. Vai tad, kad es salikšu tos kopā,  spēšu saprast vismaz sevi? Un manas acis ik pa laikam nozūd tālumā, kur pāri nenožuvušās krāsas kārtai tiek pārkrāsots pāri no jauna. Krāsu sajaukumā, vairs neviens nevienu nespēj saprast, kas ir pareizi un kas nē. Kas ir mūsu radītais haoss, un vai tas maz var būt kārtība? Es vienmēr atstāju nelielu vēdlodziņu vaļā, pa kuru jebkurš svešinieks var ierāpties iekšā. Un jebkurš var izvēlēties vai mēģināt, vai atkal uzbūvēt vēl vienas liekas durvis. Daži izvēlas neatvērt šīs durvis un nelaist nevienu iekšā. Un sev nezinot viņi rada haosu, tur kur iepriekš bija kārtība. Viņi rada jautājumus bez atbildēm un atbildes bez jautājumiem. Tad pāri naksnīgajiem pilsētas jumtiem un aizlijušām ielām slīd tikai klusums, kas brīnās: „Kas mēs esam? Kas mēs būsim?”