Mēs spēlējām spēles, un tad es varbūt noguru, varbūt es zaudēju. Es nezinu kā tad īsti bija, bet redzot tavu skatienu, acīmredzot tas ir viss. Palikušas atmiņas par kurām es vēljoprojām smaidu. Tavu sirdspukstu skaņas, tavs noslēpumainais skatiens. Cik smieklīgi, ka es vēljoprojām nezinu tavu acu krāsu. Vai jau kopš pirmās dienas, kad iepazināmies mēs nebijām pieraduši spēlēt spēles, vai tad mēs nezinājām, ka nekā nebūs. Un šodien, kad neprāts ir beidzies, es esmu pārliecināta, ka šeit vairs nav vietas meliem. Tikai tam, kas es patiesībā esmu. Tam, ka tu patiesībā nekad nezināji, kas es esmu. Būs kāds cits kuram spēles jau apnikušas, cits kura sirdspukstos klausīšos. Un ar laiku arī tu pieradīsi pie tā, ka nebūs vairs šī bezgalīgā monopola. Un ar laiku tu aiziesi no maniem sapņiem, atstāsi vietu kādam citam, kurš mani turēs tikpat cieši un pasargās. Mēs spēlējām spēles, viens no mums nogura, viens no mums zaudēja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru