Kā porcelāna lellītes mēs savos paredzētajos plauktos pavadam dienas. Nekustīgi mēs raugāmies tālumā, un spēlējam sev piešķirtās lomas. Bet tad, kad palēnām sāk aust tumsa, un mūsu īpašnieki dodas pie miera, mēs uzplaukstam smaidos. Mēs novelkam savas smiekļīgi neīstās kleitas. No plauktiem mēs rāpjamies ārā, un dodamies redzēt to, ko vēl neesam redzējusi. Mēs smaidam, dejojam un dziedam. Mēs kļūstam par dzīvām dvēselēm, kurām pēc mazsvarīgo lomu izpildīšanas nepieciešama atpūta. Tā katru nakti mēs klejojam, spēlējamies un priecājamies, lai atgūtu nokavēto. Un katru rītu ar dziļu nopūtu mēs dodamies atpakaļ savos plauktos, kuros ar stiklainajām acīm mēs pavadītu dienas. Un, ja kādu rītu plauktā trūkst kāda porcelāna lellīte, tas nenozīmē, ka viņa ir pazudusi. Tas nozīmē, ka viņa vēlas atgūt savu brīvību un vairs neatgriezties plauktā, kura mēs visi pavadam ikdienu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru